» “Spēlmaņu nakts” 2018/ 2019” balvu “Par mūža ieguldījumu teātra mākslā” saņēmēji

Ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu, š.g. 23. novembrī Dailes teātrī notiks Gada balvas Teātrī “Spēlmaņu nakts 2018/ 2019” svinīgā apbalvošanas ceremonija, kurā balvas “Par mūža ieguldījumu teātra mākslā” saņems Valmieras Drāmas teātra aktieris RIHARDS RUDĀKS un Liepājas teātra aktieris JĀNIS DREIBLATS.

“Ugunī” (1987);

rež. F.Deičs

RIHARDS RUDĀKS

Rihards Rudāks (dzimis 1943. gada 19. augustā), ko kolēģi sauc vienkārši par Riču, ir Valmieras teātra aktieris kopš 1965. gada. Rihards ir daļa no tās domubiedru paaudzes, kas pulcējās ap Oļģertu Kroderu un 60. un 70. gados ielika pamatus šodienas Valmieras teātrim – modernam, bet arī klasiskam, inteliģentam un intelektuālam, taču demokrātiskam un atvērtam, bez augstprātības un neiecietības pret citādu domāšanu un mākslas izjūtu. Šīs īpašības pilnā mērā raksturīgas arī aktierim Rihardam Rudākam. Lai arī viņa radošajā kontā ir daudz sarkastisku un humoristisku tēlu, aktiera lomu galvenā krāsa ir traģēdija – grūts un ikdienā reti sastopams, tālab jo augstāk vērtējams žanrs.

Tieši to īpaši kopa Oļģerts Kroders, kura izrādēs R.Rudāks ir nospēlējis savas nozīmīgākās lomas, iedzīvinot režisoram ārkārtīgi būtisko tēmu – jebkādas varmācības noliegumu. Sākot jau ar Krustiņu R.Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” (1970), kas pierādīja, cik augsts ir viņa iespēju līmenis, Rudāks spēlējis gandrīz visos nozīmīgajos Krodera iemīļoto dramaturgu Viljama Šekspīra un Antona Čehova iestudējumos. Viņš ir galvenais varonis pirmajā leģendārajā Krodera „Hamleta” uzvedumā (1972), Tuzenbahs „Trīs māsās” (1974). Režisoram atgriežoties uz palikšanu Valmieras teātrī, Rudāks nospēlē arī titullomas „Tēvocī Vaņā” (2003) un „Karalī Līrā” (2006), Poloniju „Hamletā” (2008) un Firsu „Ķiršu dārzā” (2009). Kroders ielicis R.Rudāka meistarībai nenonēsājamu pamatu.

Riča spēja dziļi rakt, kļūt ne tikai par lomas, bet visas izrādes līdzautoru, noderējusi visos laikos un visdažādākajiem režisoriem. Māras Ķimeles režijā tapuši varoņi, kas meklē pamatu izdzīvošanai padomju garīgā bezgaisa telpā – Juris G. Priedes „Zilajā” (1976), Petručo Šekspīra „Spītnieces savaldīšanā” (1977), Noliņš Blaumaņa „Indrānos” (1978). Valentīna Maculēviča vadībā viņš iemieso nevaroni, fanātisma robežu pārkāpušo komunistu Bērtulsonu P. Putniņa lugā „Uzticības saldā nasta” (1982), ko ministrijas ierēdņi tā arī neļauj izrādīt, un pamazām par kungu topošo sulaini Jašu „Ķiršu dārzā”(1986). Mihails Gruzdovs savos iestudējumos izmantoja Rudāka spēju visparastāko kustību pārvērst par metaforu, brīvi dzīvoties sarežģītā filozofiskā darbā. Feliksa Deiča iestudētajās Čehova lugās Rudāka varoņi ir tie, kas cenšas turēt taisnu muguru, kamēr vien spēki to ļauj, – kā Šabeļskis „Ivanovā” (1997), Čebutikins izrādē „Trīs māsas. Versija” (2007), Orlovskis „Mežainī” (2012).

Riču mīl jaunie režisori, jo Riharda Rudāka iesaistīšanās ansamblī garantē pilnīgu atdevi un uzticību režisoru mēģinājumiem pārvērst savas režijas eksplikācijas praksē. Ričs klausās, dažreiz izdara ātrāk vai vēlāk, bet savstarpējos režisora-aktiera dueļos viņš nekad nenoliedz sev nepieņemamo, mēģinot Krodera garā atrast tam attaisnojumu un noticēt.

Pats aizkustinošākais ir tas, ka Rudāku par savējo pieņem jaunie režisori, reizē no viņa mācīdamies kā no meistara. Tāpēc viņš ir bijis klāt gan Viestura Meikšāna, Elmāra Seņkova, Reiņa Suhanova un Jāņa Znotiņa skatuviskajos dzimšanas mirkļos, jo kļuvis par viņu laikabiedru, kurš saprot un precīzi realizē vissarežģītākās un palaikam avangardiskākās idejas – Tētiņu M. Gorkija Egoistos” vai Mālnieku R. Blaumaņa „Raudupietē” (2013), bet vajadzības gadījumā pasniedz tīra psiholoģiskā reālisma paraugstundu Jāņa Bertolda lomā A. Eglīša „Bezkaunīgajos večos” (2012). Un Riharda Rudāka enerģija nebeidzas – viņš spridzina divos R. Blaumaņa darbos I.Rogas “Vidzemniekos” (2018) Lauska lomā, draiski rotaļājoties ar vecuma un mīlas lietām vai viedi un līdz kaulam patiesi R. Suhanova “Pazudušajā dēlā” (2017) Mikus tēva lomā, lepojoties ar savu dēlu un mīlot Krustiņu.

Evita Sniedze, Edīte Tišheizere 

JĀNIS DREIBLATS

“Indulis un Ārija” (2014);

rež. S.Zemļanskis

Jānis Dreiblats (dzimis 1940. gada 12. februārī) ir aktieris, kuram dzīvē nav trūcis dramatisma. Tikko pusotru gadu vecs viņš, kā pats mēdz teikt, devās savā pirmajā garajā ārzemju ceļojumā – uz Sibīriju. Bet pusgadsimtu vēlāk, kad viņš atgriezās no Rīgas, Kultūras ministrijā apstiprināts par Liepājas teātra direktoru, pretī brauca tanki – bija 1991. gada janvāris. Un direktors viņš bija laikos, kad mainījās valstis, bruka ekonomika un arī kultūra.

Iespējams, ka tieši tāpēc Jānis Dreiblats nekad nav “plēsis kaislības” uz skatuves.  Viņš pieder pie tiem latviešu aktieriem, kurus Lilija Dzene savulaik dēvēja par “kalsnajiem džentlmeņiem ar skeptisko smīnu”, bet Oļģerts Kroders teica: “Viņi ir par gudru, lai būtu īsti labi aktieri, jo kad jāver sevi vaļā, nodomā – ko es tā ākstīšos”. Tāpēc vinnēja tie režisori, kas Jēnim – kā viņš no laika gala dēvēts teātrī – lika darīt tieši otrādi. Visiem spēkiem slēpt, ko varonis jūt – un tā pie Krodera tapa Jāņa Dreiblata lieliskās Čehova lomas. Dakteris Dorns “Kaijā” (1987), sevī noslēdzies, lai nejustu citu sāpes un savu nespēju viņiem palīdzēt. Cits dakteris – Čebutikins  “Trīs māsās” (2001), kā tāds izdzīvojis un novecojis  Tuzenbahs sēdēja, aiz avīzes noslēpies, un ar skatienu vien sargāja un loloja mīlētās sievietes meitas. Nauris Klētnieks Dīrenmata lugā “Spēlēsim Strindbergu” (1982) padarīja Dreiblata Edgaru par pilnīgi mehānisku cilvēku, mašīnu, kurai jūtu nav, un tā tad lūza un deformējās ar griezīgu šņirkstoņu. Toties Valdis Lūriņš lika “ākstīties” – un aiz ģeķa maskas noslēpies, Dreiblats ļāva vaļu temperamentam un fantāzijai.  Kā viņa klaču taša Pēterene Janševska “Precību viesulī” (2000) vecas meitas klīrībā ar visu sirdi metās citu dzīves aprunāšanā un iestellēšanā! Bet Lūriņa un Hašeka “Šveikā” (1986), kas bija vistiešākais Atmodas vēstnesis, Dreiblata Francis Jozefs, ordeņiem apkāries, šķindēdams brauca ratiņkrēslā un marasmātiķa laimē priecājās, cik draudzīgi viņa impērijā sadzīvo tautas un ļaudis.

Aktieris jau patiesībā var nospēlēt tikai to, kas ir viņā pašā. Raiņa luga “Indulis un Ārija” ir savdabīgs ietvars Jāņa Dreiblata aktiera darbam. Uģis – Indulim uzticīgs līdz nāvei – ir viena no Jēņa pirmajām lomām (1965), Liepājas teātrī ienākot. Vecais Valters Sergeja Zemļanska bezvārdu izrādē (2014), krietnais Ārijas sargs – viena no pēdējām, saspēlējoties ar pavisam jauniem aktieriem. Šajās lomās Jānis Dreiblats, man liekas, visvairāk ir viņš pats – uzticams un krietns.

Edīte Tišheizere

Savu teātru stiprais balsts. Uzticīgi tam – gan teātra spožajos, gan tumšajos brīžos. Ja būtu iespējams, blakus balvai par mūža ieguldījumu, es Jums abiem piešķirtu TEĀTRA BRUŅINIEKA titulu.

                                                                                                             Lolita Cauka

Tie lauku jaunieši, kas cerību pilni ierodas Rīgā zinības gūt un studiju laikā dzīvo kopmītnē (tagad studentu viesnīcā) mani sapratīs, kad es saku: Sveicu no sirds, mani istabas biedri!

Mūsu kopējās mājas atradās Komunālajā (tagad Vāgnera) ielā. Pirmos divus gadus mitinājos 13. istabā kopā ar Jēni (tagad Jānis Dreiblats), pēc tam ar Riču (tagad Rihards Rudāks). Sīkāku komentāru par šo laiku nebūs, vēl nav atcelts klusēšanas noteikums.

Bet vienu gan varu teikt pilnā balsī – abi šī gada laureāti ir kārtīgi vīri un lieliski aktieri! Liepāja, Valmiera un visa Latvija var lepoties ar Jums.            

Uldis Dumpis

Aktieris, teātra direktors, brīnišķīgs pasākumu vadītājs, plecs, uz kura grūtā brīdī atbalstīties – tāds ir Jānis Dreiblats jeb mūsu Jēnis, kā mēs viņu mīļi saucam. Godam nopelnīta balva!

Aina Karele

Gada balva teātrī “Spēlmaņu nakts” šogad notiks jau 26. reizi un to veidos:

Režisore – Marija Bērziņa

Scenārija autors – Artūrs Dīcis

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Video māksliniece – Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš

Finansē: Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

Organizē: Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS).

Mūs atbalsta:

Rīgas dome, AS “Latvijas valsts meži”, Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, ziņu portāls “Delfi”, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, žurnāls “SestDiena” un “KDi”, studija “Figura Line”, Latvijas Kultūras akadēmija, Dailes teātris, tipogrāfija “ULMA”, viesnīca “Roma”, informatīva un analītisku domu telpa kroders.lv, konditoreja “Sala”.


“Spēlmaņu nakts” norisi finansē:

Latvijas Republikas Kultūras ministrija

Atbalsta:

Rīgas Dome Delfi Latvijas Valsts meži LPAA