IMANTS KALNIŅŠ
Imants Kalniņš (dz. 1941). Vai tur ir kāda dzīva dvēsele? Tā bija Imanta Kalniņa saucēja balss, kas pagājušā gadsimta 60.–70. (un pēc tam visos citos nākamajos) gados jundīja mūsu sabiedrību, it īpaši jauniešus. Citāts nāk no Imanta Kalniņa un Vika teātra kopdarba pēc Viljama Sarojana lugas “Ei, jūs tur!”. Bet šis pats sauciens caurstrāvo daudzās jo daudzās teātra mūzikas partitūras un dziesmas, kas tapa ar iemīļotu dzejnieku dzeju. Vajadzēja diezgan ilgu laiku, lai šis sauciens izlauztos cauri tā laika kultūras aprites neizpratnes, vienaldzības un piesardzības sienai, bet kad tas notika, Imanta Kalniņa mūzika palika mīlama uz visiem laikiem.
1971. gadā tapusī “Ei, jūs tur “ bija pirmā rokopera PSRS. Varētu to īpaši neakcentēt, bet jāatceras, ka šī impērija aptvēra sesto daļu zemeslodes! Dzelzs priekškars mūzikas informāciju apturēt nespēja. 1970. gadā sarakstītā un 1971. gadā ieskaņotā (bet vēl ne uzvestā!) Loida Vēbera un Tima Raisa rokopera “Jesus Christ Superstar” jauniešu vidū klejoja simtkārtīgi pārkopētos ierakstos. Varētu teikt, ka pats rokoperas žanrs un tā idejas pēc 60. gadu dumpīgās jaunatnes kustības jau virmoja gaisā vienlaicīgi abpus dzelzs priekškaram. Jaunatne iestājās pret patērētājsabiedrību un Vjetnamas karu Rietumos un pret valdošo režīmu un Čehoskovākijas revolūcijas apspiešanu Austrumos. Tā iestājās pret leģitimizētu vardarbību un redzēja izeju vien pārrobežu mīlestībā.
No sadarbības ar Liepājas teātri (1967-1974) izaug ļoti ražīgs posms I. Kalniņa teātra un kino mūzikas jomā. Tas ir avots nepieredzētai popularitātei, ko piedzīvo dziesmas no izrādēm “Motocikls” (1967, Imanta Ziedoņa dzeja, rež. Pēteris Pētersons) Dailes teātrī, “Mīla, džezs un velns” (1967), “Princis un ubaga zēns (1968) un “Trīs musketieri” (1969, abām Vika dzeja, rež. A. Migla) Liepājas teātrī, kinofilmas “Elpojiet dziļi” (1967, rež. R.Kalniņš), tāpat kā mūzika filmai “Pūt, vējiņi!” (1973, rež. G.Cilinskis).
I. Kalniņa sadarbība ar laikabiedriem dzejniekiem ir būtiska viņa daiļrades iedvesmai. Daudzas dziesmas no teātru izrādēm ar M.Čaklā, I. Ziedoņa, Vika dzeju kļuva par sava laika jauniešu ikdienas sastāvdaļu. Lilioma dziesma no Nacionālā (tobrīd Drāmas) teātra izrādes (1971, M.Čaklā vārdi) tika pasludināta par radošās jaunatnes himnu. Kopdarbā ar Imantu Ziedoni dzima lirikas šedevrs – oratorija “Dzejnieks un nāra” (1973) un librets operai pēc Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju”. Tā iestudēta gan LPSR Operas un baleta teātrī (1977), dir. A.Viļumanis, rež. M.Kublinskis), gan pēc tam Latvijas Nacionālajā operā kā koncertuzvedums (2011, dir. A.Viļumanis) un jauniestudējums (2019, dir. M.Ozoliņš, rež. L.Groza). Šajā operā ir viengabalaini saplūdis gan I. Kalniņa rokmūzikā iezīmētais, gan viņa akadēmiskajās lielajās formās attīstītais mūzikas stils un galvenā ideja: ceļš no tumsas uz harmoniju.
Komponista vēstījums vienmēr atsaucas uz dzīves situāciju gan savā tautā, gan pasaulē. Imanta Kalniņa iespaids uz mūzikas dzīvi ir bijis neparasti spēcīgs. Orests Silbriedis viņa daiļradi raksturojis kā mērauklu, kas gan speciālistu, gan mūzikas cienītāju vidū kļuvusi par arhetipu.
Ingrīda Zemzare
muzikoloģe, mākslas doktore
Pat ja Imants Kalniņš nebūtu sarakstījis grandiozo filmas “Pūt, vējiņi!” mūziku, smeldzīgo un trauslo mūziku filmai “Ezera sonāte”, bērnišķīgi tīrās melodijas filmai “Sprīdītis” un “Emīla nedarbi”, kuras visas iegājušas Latvijas kultūras vēsturē, pateicoties arī Nacionālā teātra aktieru spožajam tēlojumam, viņš ir mūsējais, jo sarakstījis mūsu teātra himnu – “Lilioma dziesmu”.
Lai to dzied Mežaparka estrādē vai pie ģimenes svinību galda, “Lilioma dziesma” pirmoreiz izskanēja uz Nacionālā teātra skatuves 1971. gadā un turpina skanēt joprojām svētku reizēs. Sacerēta ungāru dramaturga Ferenca Molnāra lugas iestudējumam par kāda karuseļa iekšāsaucēju Liliomu un viņa mīlestību pret kalponīti Jūliju, tā kļuva par himnu mākslinieka būtībai – viņa brīvajam garam un mākai izbaudīt to laiku, kas mums atvēlēts.
Protams, esam Imantam Kalniņam pateicīgi arī par visām citām melodijām un dziesmām, kas rakstītas mūsu teātrim un ne tikai. Lai viņam veselība un māka izbaudīt savu laiku un šo svētku brīdi, saņemot balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.
Ieva Struka
Teātra zinātniece un praktiķe
Teātri un izrādes, kurām Imants Kalniņš komponējis mūziku:
Latvijas Nacionālais teātris (11)
ATBRĪVOTA…
BRĪNUMAINĀ KURPNIECE
CILVĒKS, KAS SMEJAS
KĀRAIS LAUKS
LAIKMETU GRIEŽOS
LAUPĪTĀJI
LIELA BRĒKA, MAZA VILNA
LILIOMS
MASKARĀDE
MĒRNIEKU LAIKI
SANTA KRUSA
Valmieras Drāmas teātris (6)
ESI SVEICINĀTA, MĪLESTĪBA!
PIECAS ROMANCES VECĀ MĀJĀ
PIECI NERĀTNI SMAIDI
PRINCESE GUNDEGA UN KARALIS BRUSUBĀRDA
PŪT, VĒJIŅI
SENTIMENTĀLS STĀSTS
Dailes teātris (6)
IDIOTS
MOTOCIKLS
MUĻĶIS UN PLETĒTĀJI
NĀC UZ MANĀM TREPĒM SPĒLĒTIES!
NO SALDENĀS PUDELES
ZILAIS PUTNS
Jaunatnes teātris (7)
ES JŪS PIESPIEDĪŠU MĪLĒT RAINI!
KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI
KRAUKLĪTIS
LARSONI UN KARLSONI
MISTĒRIJA PAR CILVĒKU
SPĒLĒ, SPĒLMANI!
UN TAS MIRKLIS VAI VISPĀR BIJA…
Liepājas teātris (15)
ANTIGONE
BALĀDE PAR NEZINĀMO ZĒNU
BRĒMENES MUZIKANTI
EI, JŪS TUR
LAIMES LĀCIS
MĀTE
MAZIŅŠ BIJU, NEREDZĒJU… (SVĪTRAINAIS ZIRDZIŅŠ)
MEŽVIDUS ĻAUDIS
MĪLA, DŽEZS UN VELNS
NELAIMĪGA CILVĒKA LAIMĪGAS DIENAS
PRINCIS UN UBAGA ZĒNS
STIKLA ZVĒRNĪCA
TRĪS MUSKETIERI
VAI PAZĪSTAT PIENA CEĻU?(CILVĒKS NO ZVAIGZNES)
VELNAKAULA DVĪŅI
Muzikālais teātris (4)
IFIGĒNIJA AULIDĀ
NO SALDENĀS PUDELES
QUO VADIS, MANA ĢITĀRA
SPĒLĒJU, DANCOJU
Ārpus valsts teātriem (2)
MAIJA UN PAIJA
VĒL VIENS PUTNU DĀRZS
… un iespējams vēl kādiem citiem iestudējumiem!
MĀRA ĶIMELE
Tāda tikai viena
Māra Ķimele ir unikāla, un, kaut arī mākslā visiem tādiem būtu jābūt, tā gluži nav.
Pirmām kārtām, viņas unikalitāti veido piederība dzimtai. Viņas vectēvs ir Jūlijs Lācis, rakstnieks, žurnālists un politiķis, viņas vecmāmiņa – režisore Anna Lācis, kas prata inscenēt ne tikai izrādes, bet arī savu dzīvi, un šodien leģendas par to, kam viņa bijusi mūza, ir dzīvākas, nekā atmiņas par viņas izrādēm. Viņas tētis ir aktieris Vilis Ķimelis, viņas mamma – teātra darbiniece Dagmāra Ķimele. Viņas dēls Pēteris – mākslinieks.
Otrām kārtām, Māra Ķimele ir viena no joprojām retajām teātra režisorēm, kas profesiju apguvusi tradīcijām bagātā skolā ārpus Latvijas pie izcila meistara Anatolija Efrosa. Viņas ceļš uz režiju nav bijis caur veiksmīgu vai ne tik veiksmīgu aktrises karjeru, viņa tūlīt no skolas sola dodas studēt režiju Maskavā. Atgriezusies Latvijā, viņa visa mūža garumā strādājusi savā profesijā, kas arī nemaz nav tik pašsaprotama lieta, jo radošais gars, darbaspējas un enerģija, jutīgums pret pasaules notikumiem un jaunām vēsmām teātra pasaulē ne visiem saglabājas garai distancei.
Trešām kārtām, Māra Ķimele ir izcila pedagoģe, un arī šo darbu viņa darījusi visa mūža garumā. Viņas pirmie audzēkņi šodien liekas esam ar skolotāju vienos gados, bet viņa joprojām ir Latvijas Kultūras akadēmijā un strādā ar jauniešiem. Visticamāk, alķīmiķu meklētā mūžīgās jaunības formula meklējama tieši te. Protams, jaunie dabū rūdīta profesionāļa vērtējumu saviem pirmajiem darbiem, tomēr pāri tam – vienreizēju iespēju atrasties Māras Ķimeles personības lauka starojumā. Domāju, ka tā ietekme ir vēl svarīgāka nekā amata prasmes, jo tāda mēroga cilvēki arī mākslā nav bieži sastopami.
Ceturtām kārtām, Māra Ķimele visa mūža garumā mākslā apvienojusi dziļi latvisku pasaules izjūtu ar vispārcilvēciskām vērtībām un kvalitātēm, ar pasaules elpu, ko viņai devusi pašas skola un brīvības garša no 60. gadu vidus puķubērnu laika, droši vien arī liktenis jeb noslēpums. Tā, kā viņa izjūt Raini un Blaumani, Priedi un Ābeli, atverot šo autoru tekstos ierakstītās vērtības arī citiem, nav dots visiem režisoriem. Bet – Māra brīvi jūtas arī Šekspīra un Čehova pasaulē.
Piektām kārtām, Māra ir Māra. Tiešām tikai viena tāda. Nesajaucama jau ar savu ārējo veidolu – pasīka auguma, rudiem cirtainiem matiem. Viņa nav latviešu māmuliņa, viņa kaut kādā ziņā ir ārpus laika un telpas – nenovecojoša un tomēr tāda, kas pārpārēm nopelnījusi balvu par mūža ieguldījumu teātrī. Sieviete ar krampi, kas noliks pie vietas neuzvedīgu aktieri, un vienlaikus trausla. Viņa pamanīs ik sīkāko niansi attiecībās, bet tieši tikpat jūtīga viņa ir pret to, kas notiek lielajās pasaules norisēs. Skaidrs, ka viņas sakāpinātā pasaules uztvere ne vienmēr ir ērta apkārtējiem, bet – vismazāk tā ir ērta viņai pašai. Bet tikai tā dzimst māksla.
Ieva Struka
Māra ir viena no tiem retajiem režisoriem, kas ir arī pedagogs. Kura pasaka ne tikai to, ko viņai vajag, bet arī, kā to aktierim izdarīt. “Šo uzplaucē kā puķi… šo palaid kā putnu…”. Māras ģeniālais teiciens ir – “ne ātri un ne lēni, bet tā kā vajag…” Māra ir mana veiksmes stāsta sākums.
Dace Everss
Māras pedagoga un režisora spējas slēpjas kādā īpašā slēptā dzīves gudrībā. Viņas nereti mums, tostarp man, veltītais ieteikums visnotaļ sirsnīgā intonācijā: “Nu, nemokies tak, ir simtiem citu profesiju, ar ko nodarboties…”, ir pamudinājis nevis mest plinti krūmos, bet, tieši pretēji, radījis spītu iet tālāk, augstāk, dziļāk un iemīlēt teātri vēl skaudrāk. Viņa prot celt un gāzt vienlaicīgi, un šī viņas paradoksālā īpašība precīzi sasaucas ar paša teātra dabu. Lai gan pats esmu celts stipri biežāk nekā gāzts.
Uldis Anže
Māra ir īsts cilvēku un raksturu pētnieks. Cilvēku pazinēja. Viņa spēj atrast stiprās un vājās vietas. Viņa ir kā rentgens. Māra var pateikt tieši un reizēm skarbi, ja tas nepieciešams. Pie Māras var griezties pēc padoma. Māra var arī parādīt ceļu kādam, kurš ir apmaldījies. Viņas viedums un dzīves pieredze ir nenovērtējama. Pirmajā mirklī viņas teiktais ne vienmēr ir pieņemams, bet pēc laika tu saproti, ka viņai bija taisnība. Un aizvien biežāk man liekas, ka Mārai ir kontakts ar kādu informācijas lauku, kurš dod viņai pareizos vārdus un rīcību. Māra mīl teātri, bet šī mīlestība nav tik vien kā kaislīga interese. Tas ir vairāk! Teātris viņai ir dialogs ar autoru, ar Dievu un sevi. Mārai patīk strādāt ar gudriem cilvēkiem, gudriem aktieriem. Tas viņu iedvesmo. Tāpēc viņai ir svarīgi, lai viņas studenti iedziļinās un izprot pasauli. Lai viņi ir atvērti pret visu, kas svešs un nesaprotams. Māra nemīl pelēcību un vienādību. Māra mīl dažādību. Māra liek būt kustībā. Pati Māra ir mūžīgā kustībā un intersē par notiekošo. Māru tik bieži var sastapt dažādos pasākumos, festivālos un teātra izrādēs.Visi studenti un Māra sēž ap ugunskuru, te pēkšņi jautājums – paskatieties uz uguni, vai jūs varat pateikt, kas tas ir? Un visi klusumā skatās ugunī! Māra prot radīt mirkļus, kas paliek atmiņā. Māra nemīl paviršību un augstprātību teātrī. Un tas citiem, tai skaitā man, liek būt līmenī. Nekad nepadoties sarežģītas mākslas priekšā. Būt godīgam pret savu darbu.Es esmu neizsakāmi laimīgs un lepns, ka mans meistars un skolotājs ir Māra Ķimele.Māra tu esi jaudīga un ļoti skaista!
Elmārs Seņkovs
LEONĪDS LENCS
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Leonīds Lencs (1947) ir viens no tiem kultūras cilvēkiem, kas vārda tiešā nozīmē bruģē garīguma, sapratnes un iejūtības tiltu starp cilvēkiem un nācijām. Dzimis Sibīrijā, kur izsūtījumā satikušies viņa vecāki, Leonīds Lencs ar saknēm daudzu paaudžu garumā ieaudzis Latvijas zemē. Ar dziļu dažādu kultūru un valdu izpratni, Leonīds Lencs ir radījis tēlus, kas skar ikvienu – jo tie vispirms un galvenokārt ir sarežģītas, pretrunīgas un interesantas cilvēciskas būtnes.Leonīda Lenca aktiera dabā veiksmīgi apvienojušās harisma un drosme, jūtība un prāts. Studējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē Arkādija Kaca kursā, viņš piesavinājies šā režisora formas precizitāti, analītisko attieksmi pret tēlu un izrādi kopumā un apvienojis to ar bezbailīgu iegremdēšanos cilvēka jūtu slēptākajās dzīlēs. Ar viņu strādājuši visdažādāko mākslas principu režisori, sākot ar mūsdienu teātra klasiķiem Pēteru Šteinu, Oļģertu Kroderu, Romānu Kozaku un beidzot ar daudz jaunākām režijas paaudzēm, ko pārstāv Viesturs Kairišs un Elmārs Seņkovs. Jo ir skaidrs, ka Lenīda Lenca dzelžainā profesionalitāte nepievils, viņš jebkuram režijas uzdevumam atradīs savu personisko atslēgu un garīgo piepildījumu. Tieši garīgā dimensija, ētiskais kodols bieži vien izvirzījis viņa spēlētos tēlus izrādes centrā, kaut arī Leonīds Lencs, būdams cieņpilns un iejūtīgs partneris, nekad nav izcēlis savu varoni pāri citiem. Par iestudējuma garīgo centru kļuva tiklab Leonīda Lenca spēlētais klaidonis Antonio izrādē “Lai lāsts pār abām jūsu dzimtām”, kā augstdzimušais Kents Šekspīra “Karalī Līrā”, dakteris Dorns Čehova “Kaijā” un Kurts Strindberga “Nāves dejā”. Mugurkauls un vīrišķīgā stāja piesaista skatienu Lenca aktierdarbos, taču aiz viņa tēlu stipruma nereti nojaušams jūtīgums, apjukums, vājums. Kurš redzējis, neaizmirsīs, kā sastingst Indrānu tēvs, apjautis ne tikai sava aizvainojuma, bet arī savas vainas dziļumu. Skatuves māksla ir gaistoša. Spēcīgs var būt nospiedums, ko tā atstāj skatītāja prātā un sirdī. Leonīds Lencs ir no tiem talantiem, kam lemts cilvēkus ietekmēt un varbūt pat mainīt uz labu.
Edīte Tišheizere
Leonīds Lencs tika uzņemts mūsu teātra trupā 1971. gadā, kad pabeidza Latvijas Valsts konservatorijas teātra fakultāti (tas bija Arkādija Kaca kurss). Taču ģimenes apstākļu dēļ viņš 1972. gadā pārcēlās uz Krieviju. Taču 1987. gadā viņš atgriezās Rīgā un 1988. gadā atkal pievienojās mūsu teātra ģimenei. Vismaz 32 gadus Leonīds Lencs priecē mūsu teātra skatītājus ar savu talantu un šarmu.
Leonīds Lencs ir ārkārtas talanta un
psiholoģiskā spēka aktieris, kas iedvesmo gan kolēģus, gan skatītājus. Viņš ir
viens no tiem unikāli apdāvinātājiem māksliniekiem, kuriem pateicoties, publika
ar aizturētu elpu vēro uz skatuves notiekošo nevis sižeta, bet arī aktiera
personības jaudas dēļ. Leonīds Lencs vienmēr spēle no visas sirds, pilnībā
ieguldot sevi darbā. Jebkurā lomā viņš ar daudzpusīgu meistarību rada
krāsainus un izteiksmīgus tēlus – gan klasikas, gan mūsdienu dramaturģijas
iestudējumos. Savos varoņos viņš lieliski spēj apvienot intensīvu iekšējo dzīvi
un psiholoģismu ar spilgtu ārējo formu. Spēcīga enerģētika, zema balss,
milzīgas zināšanas un plaša talantu palete sniedz viņam apbrīnojamas radošās
iespējas. Leonīds Lencs tiešām prot ar vienu vārdu, vienu žestu likt smieties
vai raudāt – kā arī just līdzi.
Mūsu teātrī viņš ir nospēlējis vairāk nekā 130
lomu, tai skaitā latviešu autoru darbu iestudējumos. Te, protams, būtu vispirms
jāmin spēcīgais un dziļais vecā Indrāna tēls Rūdolfa Blaumaņa lugas “Indrāni”
izrādē (2012) – par šo lomu Leonīds Lencs tika nominēts “Spēlmaņu nakts”
balvai. Viņš ar smalku izjūtu spēlēja izrādē “Mīlas svētība”, kurā iemiesoja
Raini dzejnieka brieduma gados. No pēdējo gadu lomām nepieciešams nosaukt Dornu
Cehova “Kaijā” Pētera Šteina iestudējumā, Čmutinu izrādē “Retro”, Vosmibratovu
izrādē “Mežs” un Tēvu izrādē “Fro”. Aktuālajā repertuārā Leonīdu Lencu var
redzēt izrādēs “Skrandaiņi un augstmaņi”, “Tango ar Stroku” un “Karalis Līrs”,
kurās viņam ir absolūti atšķirīgi tēli, taču katrs no tiem ir dzīvs, aizraujoši
izveidots un uzrunā skatītāju. Leonīds Lencs ir ne tikai talantīgs
aktieris, bet šarmants, inteliģents vīrietis ar smalku humora izjūtu. Cilvēks,
uz kuru vienmēr var paļauties. Džentlmenis. Stipra personība. Jūtos lepna, ka
esmu pazīstama ar Leonīdu Lencu, un ka liktenis ir lēmis man strādāt kopā ar
viņu zem viena Teātra jumta!
Dana Bjorka
Leonīds Lencs ir aktieris, kuru pazīst un mīl Latvijā. Pazīst no daudzajām lomām teātrī, no viņa aizraujošās programmas LR4 “Literārās pastaigas”. Leonīds ir brīnišķīgs partneris – smalks, gudrs, ironisks. Viņš māk mīlēt uz skatuves! Ne katram ir dots šis talants – paust jūtas tā, lai sievietes zālē iemīlētos viņa varonī. Un jāsaka, ka aktierī Leonīdā Lencā iemīlējās. Viņš viegli iekaroja sieviešu sirdis! Turklāt viņš ir izcils improvizators – arī tā ir reta dabas dāvana, un viņš to pārvalda virtuozi. Izrādē “Skrandaiņi un augstmaņi” ir skats, uz kuru aizkulisēs sanāk visi brīvie aktieri, lai redzētu Lenca virtuozo improvizāciju, izbaudītu meistarklasi! Paldies tev par partnerību un laimi būt tev blakus uz skatuves! Tu esi nopelnījis šo brīnišķīgo balvu. No visas sirds apsveicu un priecājos par Tevi!
Gaļina Rosijska
Leonīds Lencs ir ĪSTS. Īsts vīrietis, īsts aktieris, īsts partneris un cilvēks! Par viņu es varētu runāt ilgi un jūsmīgi. Visas viņa lomas – bez izņēmuma! – ir spožas, vienalga, vai tas ir galvenais varonis vai epizodisks tēls. Atrasties uz skatuves viņam līdzās, būt viņa skatuves partnerei ir laime, ko esmu izjutusi ne reizi vien. Viņš ir dzīvs, viņam ir lieliska humora izjūta, bet viņa improvizācijas reizēm ir atsevišķas izrādes vērtas! Viņš ir uzmanīgs, gudrs un smalks. Es ļoti augstu vērtēju Leonīdu Lencu kā kolēģi un cilvēku. Un esmu bezgala priecīga, ka viņš ir nopelnījis šo balvu!
Jekaterina Frolova
RIHARDS RUDĀKS
Rihards Rudāks (dzimis 1943. gada 19. augustā), ko kolēģi sauc vienkārši par Riču, ir Valmieras teātra aktieris kopš 1965. gada. Rihards ir daļa no tās domubiedru paaudzes, kas pulcējās ap Oļģertu Kroderu un 60. un 70. gados ielika pamatus šodienas Valmieras teātrim – modernam, bet arī klasiskam, inteliģentam un intelektuālam, taču demokrātiskam un atvērtam, bez augstprātības un neiecietības pret citādu domāšanu un mākslas izjūtu. Šīs īpašības pilnā mērā raksturīgas arī aktierim Rihardam Rudākam. Lai arī viņa radošajā kontā ir daudz sarkastisku un humoristisku tēlu, aktiera lomu galvenā krāsa ir traģēdija – grūts un ikdienā reti sastopams, tālab jo augstāk vērtējams žanrs.
Tieši to īpaši kopa Oļģerts Kroders, kura izrādēs R.Rudāks ir nospēlējis savas nozīmīgākās lomas, iedzīvinot režisoram ārkārtīgi būtisko tēmu – jebkādas varmācības noliegumu. Sākot jau ar Krustiņu R.Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” (1970), kas pierādīja, cik augsts ir viņa iespēju līmenis, Rudāks spēlējis gandrīz visos nozīmīgajos Krodera iemīļoto dramaturgu Viljama Šekspīra un Antona Čehova iestudējumos. Viņš ir galvenais varonis pirmajā leģendārajā Krodera „Hamleta” uzvedumā (1972), Tuzenbahs „Trīs māsās” (1974). Režisoram atgriežoties uz palikšanu Valmieras teātrī, Rudāks nospēlē arī titullomas „Tēvocī Vaņā” (2003) un „Karalī Līrā” (2006), Poloniju „Hamletā” (2008) un Firsu „Ķiršu dārzā” (2009). Kroders ielicis R.Rudāka meistarībai nenonēsājamu pamatu.
Riča spēja dziļi rakt, kļūt ne tikai par lomas, bet visas izrādes līdzautoru, noderējusi visos laikos un visdažādākajiem režisoriem. Māras Ķimeles režijā tapuši varoņi, kas meklē pamatu izdzīvošanai padomju garīgā bezgaisa telpā – Juris G. Priedes „Zilajā” (1976), Petručo Šekspīra „Spītnieces savaldīšanā” (1977), Noliņš Blaumaņa „Indrānos” (1978). Valentīna Maculēviča vadībā viņš iemieso nevaroni, fanātisma robežu pārkāpušo komunistu Bērtulsonu P. Putniņa lugā „Uzticības saldā nasta” (1982), ko ministrijas ierēdņi tā arī neļauj izrādīt, un pamazām par kungu topošo sulaini Jašu „Ķiršu dārzā”(1986). Mihails Gruzdovs savos iestudējumos izmantoja Rudāka spēju visparastāko kustību pārvērst par metaforu, brīvi dzīvoties sarežģītā filozofiskā darbā. Feliksa Deiča iestudētajās Čehova lugās Rudāka varoņi ir tie, kas cenšas turēt taisnu muguru, kamēr vien spēki to ļauj, – kā Šabeļskis „Ivanovā” (1997), Čebutikins izrādē „Trīs māsas. Versija” (2007), Orlovskis „Mežainī” (2012).
Riču mīl jaunie režisori, jo Riharda Rudāka iesaistīšanās ansamblī garantē pilnīgu atdevi un uzticību režisoru mēģinājumiem pārvērst savas režijas eksplikācijas praksē. Ričs klausās, dažreiz izdara ātrāk vai vēlāk, bet savstarpējos režisora-aktiera dueļos viņš nekad nenoliedz sev nepieņemamo, mēģinot Krodera garā atrast tam attaisnojumu un noticēt.
Pats aizkustinošākais ir tas, ka Rudāku par savējo pieņem jaunie režisori, reizē no viņa mācīdamies kā no meistara. Tāpēc viņš ir bijis klāt gan Viestura Meikšāna, Elmāra Seņkova, Reiņa Suhanova un Jāņa Znotiņa skatuviskajos dzimšanas mirkļos, jo kļuvis par viņu laikabiedru, kurš saprot un precīzi realizē vissarežģītākās un palaikam avangardiskākās idejas – Tētiņu M. Gorkija Egoistos” vai Mālnieku R. Blaumaņa „Raudupietē” (2013), bet vajadzības gadījumā pasniedz tīra psiholoģiskā reālisma paraugstundu Jāņa Bertolda lomā A. Eglīša „Bezkaunīgajos večos” (2012). Un Riharda Rudāka enerģija nebeidzas – viņš spridzina divos R. Blaumaņa darbos I.Rogas “Vidzemniekos” (2018) Lauska lomā, draiski rotaļājoties ar vecuma un mīlas lietām vai viedi un līdz kaulam patiesi R. Suhanova “Pazudušajā dēlā” (2017) Mikus tēva lomā, lepojoties ar savu dēlu un mīlot Krustiņu.
Evita Sniedze, Edīte Tišheizere
JĀNIS DREIBLATS
Jānis Dreiblats (dzimis 1940. gada 12. februārī) ir aktieris, kuram dzīvē nav trūcis dramatisma. Tikko pusotru gadu vecs viņš, kā pats mēdz teikt, devās savā pirmajā garajā ārzemju ceļojumā – uz Sibīriju. Bet pusgadsimtu vēlāk, kad viņš atgriezās no Rīgas, Kultūras ministrijā apstiprināts par Liepājas teātra direktoru, pretī brauca tanki – bija 1991. gada janvāris. Un direktors viņš bija laikos, kad mainījās valstis, bruka ekonomika un arī kultūra.
Iespējams, ka tieši tāpēc Jānis Dreiblats nekad nav “plēsis kaislības” uz skatuves. Viņš pieder pie tiem latviešu aktieriem, kurus Lilija Dzene savulaik dēvēja par “kalsnajiem džentlmeņiem ar skeptisko smīnu”, bet Oļģerts Kroders teica: “Viņi ir par gudru, lai būtu īsti labi aktieri, jo kad jāver sevi vaļā, nodomā – ko es tā ākstīšos”. Tāpēc vinnēja tie režisori, kas Jēnim – kā viņš no laika gala dēvēts teātrī – lika darīt tieši otrādi. Visiem spēkiem slēpt, ko varonis jūt – un tā pie Krodera tapa Jāņa Dreiblata lieliskās Čehova lomas. Dakteris Dorns “Kaijā” (1987), sevī noslēdzies, lai nejustu citu sāpes un savu nespēju viņiem palīdzēt. Cits dakteris – Čebutikins “Trīs māsās” (2001), kā tāds izdzīvojis un novecojis Tuzenbahs sēdēja, aiz avīzes noslēpies, un ar skatienu vien sargāja un loloja mīlētās sievietes meitas. Nauris Klētnieks Dīrenmata lugā “Spēlēsim Strindbergu” (1982) padarīja Dreiblata Edgaru par pilnīgi mehānisku cilvēku, mašīnu, kurai jūtu nav, un tā tad lūza un deformējās ar griezīgu šņirkstoņu. Toties Valdis Lūriņš lika “ākstīties” – un aiz ģeķa maskas noslēpies, Dreiblats ļāva vaļu temperamentam un fantāzijai. Kā viņa klaču taša Pēterene Janševska “Precību viesulī” (2000) vecas meitas klīrībā ar visu sirdi metās citu dzīves aprunāšanā un iestellēšanā! Bet Lūriņa un Hašeka “Šveikā” (1986), kas bija vistiešākais Atmodas vēstnesis, Dreiblata Francis Jozefs, ordeņiem apkāries, šķindēdams brauca ratiņkrēslā un marasmātiķa laimē priecājās, cik draudzīgi viņa impērijā sadzīvo tautas un ļaudis.
Aktieris jau patiesībā var nospēlēt tikai to, kas ir viņā pašā. Raiņa luga “Indulis un Ārija” ir savdabīgs ietvars Jāņa Dreiblata aktiera darbam. Uģis – Indulim uzticīgs līdz nāvei – ir viena no Jēņa pirmajām lomām (1965), Liepājas teātrī ienākot. Vecais Valters Sergeja Zemļanska bezvārdu izrādē (2014), krietnais Ārijas sargs – viena no pēdējām, saspēlējoties ar pavisam jauniem aktieriem. Šajās lomās Jānis Dreiblats, man liekas, visvairāk ir viņš pats – uzticams un krietns.
Edīte Tišheizere
Savu teātru stiprais balsts. Uzticīgi tam – gan teātra spožajos, gan tumšajos brīžos. Ja būtu iespējams, blakus balvai par mūža ieguldījumu, es Jums abiem piešķirtu TEĀTRA BRUŅINIEKA titulu.
Lolita Cauka
Tie lauku jaunieši, kas cerību pilni ierodas Rīgā zinības gūt un studiju laikā dzīvo kopmītnē (tagad studentu viesnīcā) mani sapratīs, kad es saku: Sveicu no sirds, mani istabas biedri!
Mūsu kopējās mājas atradās Komunālajā (tagad Vāgnera) ielā. Pirmos divus gadus mitinājos 13. istabā kopā ar Jēni (tagad Jānis Dreiblats), pēc tam ar Riču (tagad Rihards Rudāks). Sīkāku komentāru par šo laiku nebūs, vēl nav atcelts klusēšanas noteikums.
Bet vienu gan varu teikt pilnā balsī – abi šī gada laureāti ir kārtīgi vīri un lieliski aktieri! Liepāja, Valmiera un visa Latvija var lepoties ar Jums.
Uldis Dumpis
Aktieris, teātra direktors, brīnišķīgs pasākumu vadītājs, plecs, uz kura grūtā brīdī atbalstīties – tāds ir Jānis Dreiblats jeb mūsu Jēnis, kā mēs viņu mīļi saucam. Godam nopelnīta balva!
Aina Karele
Māra Zemdega un Gunārs Placēns
MĀRA ZEMDEGA
“Amerikāņu traģēdija”, Māra Zemdega un Jānis Kubilis, 1960.g.
“Arī pēc ļoti jaukas partnerības vairākās skaistās lomās, mums ar Māru visus garos gadus ir saglabājušās tuvas, sirsnīgas cilvēciskās attiecības ārpus skatuves. Māra ir sievišķīga, gudra, bet dažkārt var būt skarba savos spriedumos. Māra nelišķo un netenko. Viņa ir patiesa. Ar Māru ir ļoti patīkami būt kopā, jo ar viņu var dalīties iespaidos gan mākslā, gan citās dzīves jomās. Man ļoti patīk Māras pašapziņa. Tā nav iedomība, nē, tas ir cilvēcisks lepnums, kas liek viņu cienīt. Un tas ir skaisti. Es no sirds priecājos, ka Mārai tiek pasniegta tik ļoti pelnītā balva. Mārīt, visu mīļu!” /Jānis Kubilis/
“Māra Zemdega ir iedvesmojoša, radoša personība, augstas raudzes māksliniece, lieliska sarunu partnere, mīļa kolēģe, laba cilvēkpazinēja, neatvairāmi šarmanta. Spilgta pērle Latvijas aktrišu galerijā. ”Per aspera ad astra”.” /Mihails Kublinskis/
“Elektra”, 1968.g.
“Mīļo Mārīt, es tik ļoti priecājos par Tev piešķirto godpilno balvu! Tā ir kā apliecinājums Tavai nesavtīgajai beznosacījuma mīlestībai un kalpošanai TEĀTRIM. Šī kalpošana prasa daudz upuru un ne reti sagādā arī sāpes. Bet, ja Tavs darbs tiek novērtēts, tad kā Tava skatuves meita Elektra saku: „Un tas nav bijis veltīgi. NAV BIJIS VELTĪGI” .” /Lāsma Kugrēna/
GUNĀRS PLACĒNS
“Provinces anekdotes”
“Gunār, apbrīnoju Tavu līdzsvaroto personību! Tevī un ap tevi ir tik liela lietu kārtība! Tavi spriedumi var būt gan maigi, gan asi, bet vienmēr precīzi, lakoniski pateikti, tie paliek atmiņā! Un pāri visam Tavs burvīgais humors un labestība! Apsveicu, mīlu Tevi un mācos no Tevis, mans kolēģi!” /Lidija Pupure/
“Sveiks”, foto Egons Kera
“Gunār, Tu kā Šveiks – vienmēr esi „savā vietā” – pļavā, tīrumā, uz skatuves, Dailes kolektīvā, ģimenē, svētkos, priekos, bēdās.
Tāpēc Liktenis ļauj Tev ilgi būt starp mums, priecāties un svinēt dzīvi.” /Novadniece, arī Mūža balvas īpašniece, Olga Dreģe/
“Gunārs ir apaļš un mīļš. Pat tad, kad viņš spēlēja kādu briesmīgu, niknu personu, kas ārdījās, kliedza, mētājās rokām pa gaisu, ar uz zilgansarkanā deguna uzlīmētām lielām melnām kārpām, viņš bija mīļš un apaļš. Kad es vēl biju Dons Kihots un Gunārs – Sančo Pansa, viņa stumtajos ratiņos, es pirmo reizi mūžā biju pilnīgā drošībā, ka nekad netikšu atstāts uz ielas stūra vienatnē ar briesmīgo pasauli.” /Juris Strenga/
Alfrēds Jaunušans LNT (1995/96)
Elza Radziņa LNT, Dina Kuple DT (1996/97)
Vera Singajevska bijušais Jaunatnes teātris(1997/98)
Oļģerts Kroders VDT(1998/99)
Velta Līne LNT(1999/2000)
Kārlis Sebris LNT (2000/01)
Milda Klētniece DT (2001/02)
Vija Artmane DT (2002/03)
Lilija Dzene Teātra zinātniece (2003/04)
Jānis Kubilis LNT (2004/05)
Leonīds Locenieks LT (2005/06)
Ruta Knasa Birgere VT (2006/07)
Līvija Akurātere teātra zinātniece, Haralds Ritenbergs LNO (2007/08)
“Spēlmaņu nakts” norisi finansē:
Atbalsta:
