» 2010 / 2011 gads

Aktrise Astrīda Kairiša un režisors Ādolfs Šapiro

Astrīdas Kairišas teātra un kino lomu zelta gadi bijuši viņas spēka gadi. Pavisam jauno Astrīdu Kairišu Dailes teātra III studijas vadītājs Eduards Smiļģis gribējis pat atskaitīt no studentu rindām. Glābis režisors Pēteris Pētersons, kā argumentu izspļaujot: “Bet viņa man nospēlēja Blaumaņa Trīni!”, burts r vārdā Trīne jāizrunā pētersoniski vibrējošā rīkles balsī dziļi un ilgi…
Pirmie gadi pēc studiju beigām nostrādāti Liepājas teātrī, turpinot skoloties Nikolaja Mūrnieka un Irmgardes Mitrēvices vadībā, balansējot no absolūtas neticības savai varēšanai un brīnišķīgi nospēlētai Madarai “Salnā pavasarī”. Un tad Astrīda Kairiša nonāk tai Latvijas Nacionālā teātra aktieru pulkā, bez kuriem teātra spožākās izrādes nebūtu bijušas iespējamas. Alfreda Jaunušana režijā top desmitiem lomu, spožākās – Zane „Pūt, vējiņi!”, Jūlija „Liliomā”, Antonija „Skroderdienās Silmačos”, Liena „Mērnieku laikos”, Isabella „Spānijas Isabellā”, Spīdola „Ugunī un naktī”. Pavisam kopā mūžā nospēlētas vairāk nekā 70 lomas, arī pie Edmunda Freiberga, Mihaila Kublinska, Pētera Krilova, Oļģerta Krodera, Indras Rogas, Regnāra Vaivara, Viestura Kairiša. Turklāt pārsvarā tās ir dramatiskās un traģiskās lomas, jo šī stīga Astrīdā Kairišā ir spēcīgāka par komisko, kaut spēlētas arī komēdijas un par humora izjūtu dzīvē aktrise un viņas kolēģi nesūdzas. Un tomēr, kas Astrīdas Kairišas dzīves izjūtā ir tāds, kas viņas padarīto teātrī atšķīra un joprojām atšķir no citu dramatisko lomu tēlotājiem? Jūtīgums? Dziļš pārdzīvojums? Skaistums? Balss intonācija? Dvēseles spogulis – acis? Plastika? Vai varbūt  tas viss un vēl viņas spēks un vājums reizē – iekšupvērstais lēnums. Kur cits sevi jau sadedzinājis un izkaisījis, viņa savākusi, pārradījusi par savu un gatava dot. Ar lielu garīgu spēku, atdodot visu, cik tai brīdī viņai ir, un tas tad arī uzrunā un skar. Un paliek atmiņā vēl ilgi pēc tam, kad izrāde savu dzīvi beigusi.

Režisors Ādolfs Šapiro

1964. gadā Latvijā, Rīgā, Jaunatnes teātrī ierodas Ādolfs Šapiro, divdesmit piecus gadus jauns režisors, kuram tiek uzticēts galvenā režisora postenis. Jaunā režisora talants ātri izlaužas ārpus bērnu izrādēm, viņš uzsāk paša izvirzītās programmes īstenošanu: “Es esmu par sarežģītu teātri jaunatnei, sarežģītu dzīves atainojumā, sarežģītu tēlu psiholoģiskajā dziļumā un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu ziņā”. Režisors lauž padomju bērnu un jaunatnes teātra kanonu, tiecoties tuvināt bērnus un pusaudžus pieaugušo pasaulei, pētot bērna dzīvi kā drāmu. Šapiro laika gaitā izveido savu teātri par modernāko Latvijā, viņa vadībā Jaunatnes teātris pārvēršas par teātri pieaugušiem, kas iestudējumos risina eksistenciālas cilvēka esības problēmas novatoriskā estētikā. Top M. Gorkija “Pēdējie” un A. Ostrovska “Negaiss”, H. Ibsena “Pērs Gints” un A. Čehova “Ivanovs”, top A.Vasiļjeva “Rīt bija karš”, V. Rozova “Lido dzērves” un B. Brehta “Trešās impērijas bailes un posts”.
Atšķirībā no daudziem cittautiešiem, ko dzīve tolaik nespiež mācīties latviešu valodu, Šapiro to apgūst un 70. gadu sākumā sāk iestudēt arī latviešu klasiku un oriģināllugas, ar ko iemanto latviešu inteliģences īpašu cieņu un uzticību. Turklāt, nebūdams latvietis, Šapiro bieži vien spēj objektīvāk novērtēt stāvokli un šķietami neatrisināmos jautājumos piedāvāt negaidītu skatījumu it kā “no malas”. Top Raiņa “Zelta zirgs”, Gunāra Priedes “Sniegotie kalni” un “Centrifūga”, top – Māras Zālītes “Dzīvais ūdens”
Būt konsekventi godīgam māksliniekam pret sevi un tautu, ar ko viņš dzīvo, nozīmē būt arī drosmīgam. Šapiro ir pirmais, kas pēc Gunāra Priedes aizliegšanas 1968. gadā izsaka vēlēšanos sadarboties ar viņu. Šapiro ir vienīgais, kas tūlīt pēc Pētera Pētersona padzīšanas no Dailes teātra piedāvā viņam darbu savā teātrī, ignorējot varas iestāžu domas. Šapiro ir pirmais, kas aizved Latvijas teātri tālāk par kaimiņvalstu skatuvēm.
Laiki mainās, arī Jaunatnes teātris tiek ievilkts sarežģītajos jaunās valsts identitātes meklējumos, māksla piekāpjas varai, un 1992. gadā Jaunatnes teātra priekškars aizveras. Tieši tā Ādolfs Šapiro nosauc savu grāmatu, kas veltīta teātra slēgšanai, un ilgi, ilgi nebrauc uz Rīgu, kur pagājuši viņa dzīves skaistākie gadi, jo sāp. Tomēr Latvija viņu gaida un sagaida.